Liela Mīlestība nekad neizdziest... Ričards Rors «Mīlestības ceļš»
Foto: atrasts internetā; grāmatas attēls: zvaigzne.lv
2016. gada nogalē apgādā "Zvaigzne ABC" klajā nāca mums labi pazīstamā autora, franciskāņa Ričarda Rora viens no pēdējo gadu darbiem "Mīlestības ceļš", kurā tiek izgaismota franciskāņu uzskatu veidošanās, dievišķās žēlastības izpratne, lielo franciskāņu teologu dzīve, darbi un atstātais garīgais mantojums, taču pāri visam - šajā darbā bagātīgi jo bagātīgi tiek parādīta tā pazemība un dziļā Kristus mīlestība, kādu to mums cauri gadsimtiem ir atstājuši Francisks un Klāra - šie divi mazākie no mazākajiem, franciskāņu ordeņa balsti un pīlāri. Grāmatas lasīšanas gaitā tā bagātīgi tika "izrotāta" ar krāsainām līmlapiņām, lai atzīmētu īpašas ievērības cienīgas teksta vietas, tomēr, kā izrādījās, tāda ir visa grāmata. Kā grāmatas ievadvārdos raksta mācītājs Juris Rubenis, "šī ir grāmata par dzīves mākslu. Smalka, dziļa, skaista". Jā, nudien, tāda tā ir, patiesi! Šajā grāmatā tik tiešām ir atspoguļota tāda mācība, kas ved uz jaunām, dzīvi un uzskatus pārveidojošām attiecībām ar Dievu, šī grāmata ir dzīva liecība transformējošai pieredzei!
Durvis uz daudz lielāko neredzamo pasauli
"Francisks vismaz intuitīvā līmenī apzinājās, ka ir tikai viena nemainīga garīgā patiesība un no tās izriet viss pārējais: redzamā pasaule ir durvis uz neredzamo pasauli, un neredzamā pasaule ir daudz lielāka nekā redzamā."
Šī grāmata nav idealizēts stāsts par svēto Asīzes Francisku, bet gan tā sevī ietver viņa radīto un atstāto garīgo mantojumu, tā nozīmi un iespaidu, jo, kā ikviens no mums zinām, ne velti pāvests Francisks pieņēma šī vienkāršā asīzieša vārdu. Francisks no Asīzes ikvienam ir atstājis karti uz patiesu svētuma un vienotības ar Kristu izpratni. Tiesa gan, lai arī Francisks svētgleznās praktiski nekad netiek attēlots ar grāmatu rokā, viņa instruments un darbarīks ir pavisam citāds - viņa ķermenis, kurš attēlots priekā vai ekstāzē, dejojošs, ar pret debesīm vērstām rokām.. jo ķermenis ir Dieva Gara mājoklis un Viņa patiesā Baznīca, līdz ar to Francisks savā Dievabērna "naivajā" brīvībā sprediķoja caur savu darbību un aktivitāti, kādu to pauda ķermenis. Tēvs Ričards savā darbā "Mīlestības ceļš" ieved mūsu apziņu atjaunotā izpratnē par kristīgo garīgumu, kas daudziem var šķist ķecerīgs, bet savā būtībā tas ir patiesas Dievpieredzes stāsts, izstāstīts 21. gadsimta kristietim saprotamā kultūrkontekstā un valodā!
Iespēja nonākt no galīgā bezgalīgajā - viena svēta pasaule
"Ir viens svēts Visums, un mēs esam tā daļa. Labāku un vienkāršāku garīgo pasaules skatījumu nav iespējams izdomāt."
"Mīlestības ceļš" ir visai skarbs darbs tādā ziņā, ka pieprasa visas savas būtības un uzskatu pievēršanu būtiskajam, pārlaicīgajam, bezgalīgajam. Mēs, kas esam tik cilvēcīgi, mēs bieži baidāmies atvērties un doties nezināmajā, taču tā ir vienīgā un pareizā situāciju pieeja tiem, kuri sevi uzskata par kristiešiem, kuri ir aicināti nonākt aizvien lielākā vienotībā ar Dievu un ik dienas izdzīvot Dieva bērna pieredzi caur šo kristīgā misticisma prizmu, kādu mums mācījis Francisks un parāda tēvs Ričards:
"Mistiķu garīgo cīņu mērķis ir atpazīt un tad uzticēt Dievam VISAS savas negatīvās jūtas un bailes. Paradoksāli, ka šajā cīņā uzvaru dāvāt var tikai Dievs, un tomēr mums tā ir ļoti jāvēlas (Fil 2, 12-13)"
Ričards Rors savas grāmatas lasītājiem ļoti skaidri parāda to, kas ir un kas nav Dievs, kāds Viņš ir un kāds nav, kas ir dievišķā Mīlestība un kas tāda nav, absolūti to nedarīdams antropomorfiskās, cilvēcīgās kategorijās, kas mums bieži vien ir tuvākas, bet ne patiesākas un realitātei atbilstošākās. Šī ir tā saucamā franciskāņu "apgrieztā lietu kārtība" - "Dievs dāvina sevi pasaulei pieredzes perifērijā, kur vairums no mums nespēj vai nevēlas Dievu saskatīt, piemēram, citās reliģijās, cilvēkos, kas tiek uzskatīti par autsaideriem vai grēciniekiem, un pat mūsu uztveres pašā galējā perifērijā - cilvēkos, kurus uzskatām par saviem ienaidniekiem."
"Sīkas dvēseles nespēj iepazīt dižu Dievu, un dižas dvēseles nekad nesamierināsies ar sīkmanīgu vai skopulīgu Dievu. Cilvēkam jāpamostas, un tad visa pasaule kļūs skaista."
Patriarhāta cirstās brūces
Protams, jāsaka atklāti, vienā šādā grāmatas aprakstā absolūti nav iespējams ietvert pat nelielu pieskaršanos visām tām tēmām, kas apskatītas grāmatā, tomēr viena no būtiskākajām lietām, kas īpaši uzrunāja mani, ir tēma par Euharistiju jeb Svēto Vakarēdienu. Tā ir Baznīcas sirds un kristieša ikdienas dzīves centrs, kurā baudām patiesu Dieva žēlsirdīgo klātbūtni, tādējādi ir ļoti būtiski veicināt šīs Dāvanas pareizu izpratni, kuru, manuprāt, tēvam Ričardam ir lieliski izdevies savā darbā paveikt un man atliek vien piekrist, citējot viņa rakstīto:
"Ar jēdzienu "patriarhāts" es domāju situāciju, kurā kāda grupa vai indivīds pieprasa no citiem pakļautību dominējošajai grupai, kura vienmēr atrodas pirmajā vietā, vienmēr visu kontrolē un nekad nekļūdās. Šādu pasaules skatījumu labi raksturo veids, kā tie izprot galda kopību. Gan Jēzus, gan Francisks maltīti uztvēra mātišķi. Ar to es gribu teikt, ka maltīte IETVĒRA, PABAROJA un DZIEDINĀJA, nevienu NEIZSLĒGDAMA, NEIZCELDAMA un NESODĪDAMA. Nenobriedis vīrišķums pat sakramentus izmanto tam, lai kontrolētu un definētu savu grupu, nevis tāpat kā Jēzus dziedinātu un paēdinātu tūkstošus. Es aplūkoju galda kopības piemēru tādēļ, ka šī prakse joprojām daudzus ievaino, citus vienlaikus nepamatoti paaugstinādama. Šis ir skumjš piemērs pārāk maskulinizētam garīgumam, kas liedz mums pārveidot sociālo iekārtu atbilstoši Evaņģēlija vērtībām. Ne reizi mūžā neesmu saticis namamāti, kura nokavējušam viesim teiktu: "Tev nekas vairs nav palicis" vai "Tu te neesi gaidīts", bet mēs, priesteri, tiekam mudināti kaut ko līdzīgu sacīt katrā misē, citādi taču Euharistijā var piedalīties "tādi cilvēki, kas ir necienīgi" vai "tādi, kas neizprot"."
Franciska testaments un Mīlestības enerģijas tālāknodošana
"Mīlestības ceļš" ir grāmata, kurā caur Ričarda Rora rakstīto ikvienu no mums uzrunā pats svētais Asīzes Francisks un svētā Klāra. Mēs esam tie, kuri tiekam aicināti lasīt šāda veida darbus un tādējādi šo pārveidojošo mīlestību, tās spēcīgo un neizdziestošo Mīlestības enerģiju nodot tālāk. Jo pārveide ir iespējama tikai tur un tikai tad, ja atpazīsim patiesu, autentisku Dieva pieredzi, lasīsim par to, tieksimies uz to un ļausim tai ienākt mūsu pašu dzīvēs. Prāta modināšanai un savu veicamo soļu stiprināšanai kā reiz šī grāmata ir liela svētība latviešu lasītājam.
"Tātad Dievs sūta mums augsti attīstītas personības, lai vilktu mūs visus uz priekšu. Kristieši viņus vienkārši sauc par svētajiem. Mēs nespējam aptvert augstākus ideālus, iekams tie neatklājas dzīvos piemēros vai arhetipiskos tēlos. Tikai tad mūsu apziņa pieļauj iespēju, ka arī mēs varētu tiem sekot. Franciska dzīvesstāsts joprojām eļļo cilvēces apziņas un svētuma zobratus. [..] Mēs iemantojam pestīšanu, palikdami vienotajā dzīvības un mīlestības aplī, nevis nošķirdamies vai paceldamies pāri citiem."
Liela Mīlestība nekad neizdziest...
"Ja esat iepazinuši Mīlestību jau šajā dzīvē, jūs viegli pārcelsieties uz dzīvi Mīlestības mūžīgajā mājoklī, ko vairums no mums sauc par debesīm. Nāve nav pāreja no vienas pasaules citā, kā daudzi iedomājas, bet gan nemitīga šīs pasaules robežu paplašināšanās. Ja mīlat šajā pasaulē, tad esat atraduši mūžīgo pamatbāzi un mūžīgā dzīvība jums šķitīs pavisam dabiska.
Dzīves jēga nav būt pareiziem. Dzīves jēga ir vienmēr un visur būt daļai no kaut kā lielāka. Vienkārši palieciet Mīlestībā - par katru cenu! Mēs varam kļūt svēti, tikai līdzdarbojoties un iekļaujoties Mīlestības Kopībā, nevis gūstot personiskus panākumus. Šādi paaudzes sadodas rokās, saglabādamas iespēju izmainīt pasauli, - un šī iespēja noteikti īstenosies. Jo ir tikai viena Mīlestība, un šī Mīlestība vai nu tiek dāvāta citiem un nodota tālāk, vai arī tā nemaz nav Lielā Mīlestība. Lielā Mīlestība nekad neizdziest, un tieši tas nepārprotami pierāda, ka esam sastapuši kaut ko dievišķu un mūžīgu."